Kas meta pirmo liktenīgo tomātu, ar kuru sākās tomātu revolūcija “La Tomatina”? To neviens vairs neatceras. Iespējams, tas notika pret Franko režīmu vērstu protestu karstumā vai karnevālam izvēršoties jandāliņā. Saskaņā ar populārāko versiju 1945. gada festivāla “Los Gigantes” (gigantisku papjēmašē leļļu parādes) laikā vietējiem brašuļiem sagribējās sarīkot kautiņu, lai pievērstu sev uzmanību. Tuvumā gadījās dārzeņu rati, un kaušļi sāka mētāties ar mīkstiem tomātiem. Cīniņā nevilšus tika ierauti skatītāji, līdz iela pārvērtās par īstu tomātu kaujas lauku. Kautiņa izraisītājiem nācās samaksāt tomātu tirgotājiem, bet tas neapturēja tomātu kauju atkārtošanos un jaunas tradīcijas dzimšanu.

Baidoties no lielākām nekārtībām, varas iestādes 20. gadsimta 50. gados noteica vairākus aizliegumus, brīžiem palaižot grožus vaļīgāk, brīžiem pievelkot stingrāk. Vietējos nemiera cēlājus 1951. gadā apcietināja, bet līdzpilsoņi panāca viņu atbrīvošanu. Slavenākā protesta akcija pret tomātu kauju aizliegumiem notika 1957. gadā, kad tradīcijas piekritēji sarīkoja teatralizētas tomātu bēres ar visu zārku un procesiju. Pēc 1957. gada pilsētas tēvi nolēma, ka nav vērts iet pret straumi, izdeva dažus noteikumus un vairs nelika šķēršļus trakajām izdarībām.

Lai gan festivāla galvenie “varoņi” ir tomāti, svinības sākas jau nedēļu pirms lielā fināla. Spāniski dzīvespriecīgā gaisotnē ar ielu gājieniem, mūziku un uguņošanu tiek godināti Bunjolas svētie aizbildņi Jaunava Marija un svētais Luijs Bertrāns. Lai pietiktu spēka gaidāmajai cīņai, kaujas priekšvakarā ikviens var iestiprināties ar milzīgā pannā gatavotu paelju, Valensijas tradicionālo cienastu no rīsiem, jūras veltēm, safrāna un olīveļļas.

Mūsdienās šajā jautrajā juceklī ir ieviesta zināma kārtība. Organizētāji gada notikumam par godu audzē pat īpašus, garšas ziņā mazvērtīgus tomātus. Svētki sākas ap desmitiem no rīta, kad dalībnieki sacenšas, kurš tiks pie šķiņķa ar taukiem ieziesta staba galā. Skatītāji ielās dzied un dejo un no šļūtenēm aplaista šķiņķa tīkotājus ar ūdeni. Kad baznīcas zvans iezvana pusdienlaiku, pilsētā iebrauc ar tomātiem pielādētas kravas automašīnas un pūļa saucieni "To-ma-te, to-ma-te!" sasniedz kulmināciju.

Galveno notikumu ievada ūdens lielgabala šāviens. Tas ir signāls, pēc kura sākas kauja un visapkārt šķīstot lido samīcīti tomāti. Tālie, tuvie, pustālie metieni — visi paņēmieni ir labi. Lai vai kā, kaujas beigās dalībnieki izskatās (un jūtas) gluži citādi nekā no rīta. Pēc nepilnas stundas iela ir kļuvusi par sašķaidītu tomātu salsas jūru, kurā plunčājas sarkanā sulā izmirkuši kaujinieki un nav iespējams atrast nevienu veselu tomātu. Otrs lielgabala šāviens nozīmē, ka kauja beigusies.

Cilvēks, kurš meta pirmo liktenīgo tomātu un aizsāka Tomātu (La Tomatina) revolūciju, vēl tagad ir noslēpumā tīts. Varbūt tas notika protestā pret Franko vai karnevālā, cilvēkiem satrakojoties? Kurš gan to vairs zina. Kādā īpaši iecienītā stāsta versijā 1945. gada Los Gigantes festivālā (parāde ar lielām papīra figūrām) vietējie iedzīvotāji gribēja uzrīkot traci, lai piesaistītu apkārtējo uzmanību. Attapušies, ka stāv blakus dārzeņu stendam, viņi sāka mest mīkstos tomātus. Arī garāmgājēji iesaistījās, līdz tas beidzās, augļiem lidojot visos iespējamos virzienos. Lai gan vainīgie, kas sakūdīja apkārtējos, bija spiesti samaksāt tomātu tirgotājiem, šī nebūt nebija pēdējā tomātu kauja — un tā radās jauna tradīcija.

Tā kā varasvīri baidījās, ka notiekošo nespēs ierobežot, 50. gados vairākkārtīgi ieviesa un atkal atcēla tomātu kauju aizliegumus. 1951. gadā vietējie, kuri pretojās aizliegumam, tika ieslodzīti, bet pārējā sabiedrība pieprasīja viņu atbrīvošanu. Savukārt 1957. gads bija slavens ar īpaši nekaunīgu izaicinājumu tomātu kauju aizliegumam — tā pretinieki uzveda tomātu bēres ar zārku un gājienu. Pēc 1957. gada vietējā pašvaldība ieviesa dažus noteikumus, bet tomēr samierinājās ar tomātu kaujām un pārstāja pretoties dīvainajai tradīcijai.

Tomātu kauja ir pats galvenais notikums, bet pirms tās norisinās nedēļu ilgs festivāls par godu Bunjolas pilsētas patroniem — svētajai Marijai un svētajam Luī Bertrandam — ar gājieniem, koncertiem un uguņošanu īsti spāniskā garā. Lai būtu spēks cīnīties, vakarā pirms tomātu kaujas tiek pasniegta milzīga paeljas porcija, kas ir valensiešu tradicionālais ēdiens no rīsiem, jūras veltēm, safrāna un olīveļļas.

Mūsdienās gan ir ieviesti daži noteikumi šajā trakulīgajā festivālā. Organizatori pat ir radījuši neēdamu tomātu šķirni šiem gadskārtējiem svētkiem. Jautrība sākas ap pulksten desmitiem no rīta, dalībniekiem cenšoties iegūt šķiņķa gabalu, kas novietots ieeļļota staba galā. Skatītāji tikmēr aplaista viņus ar ūdeni, vienlaicīgi dziedot un dejojot visas ielas garumā. Baznīcas zvaniem nozvanot pulkstens 12, pilsētā tiek ievesti furgoni ar tomātiem un saucieni "To-mā-ti, to-mā-ti" kļūst arvien skaļāki.

Tad tiek izšauts ūdens lielgabals, un kauja var sākties — dalībniekiem tiek dota zaļā gaisma, lai darītu ar tomātiem, ko vien viņi vēlas. Jūs varat vienkārši svaidīties ar tomātiem visriņķī, censties trāpīt precīzi mērķī vai mest tomātus līdzīgi kā basketbola bumbas — lai arī kāda ir jūsu metode, kaujas beigās jūs izskatīsieties (un jutīsieties) pavisam citādi.
Gandrīz stundu vēlāk ar tomātu sulu un mizām noklātie dalībnieki atrodas īstā kaujas laukā, kur būtu diezgan grūti atrast veselu, neapskādētu tomātu. Un tā ar otro lielgabala šāvienu cīņa ir beigusies.

Kurš svieda šo pirmo liktenīgo tomātu, kas aizsāka revolūciju “La Tomatina”? Patiesībā to neviens nezina. Varbūt tā bija sacelšanās pret Franko vai kāds karnevāls, kurš kļuva nekontrolējams. Saskaņā ar šī stāsta populārāko versiju 1945. gada festivālā “Los Gigantes” (milzu papjē mašē leļļu parāde) vietējie iedzīvotāji centās inscenēt jukas, lai piesaistītu sev uzmanību. Viņi gadījās pie tuvumā esošajiem dārzeņu ratiem un sāka svaidīties ar gatavajiem tomātiem. Iesaistījās nejauši garāmgājēji, līdz notikums izvērtās par vispārēju lidojošu augļu krusu. Kūdītājiem bija jāatmaksā tomātu pārdevējiem, bet tas neapturēja tomātu cīņu turpmāku atkārtošanos un jaunas tradīcijas dzimšanu.

Baidoties no strauja saasinājuma, iestādes ieviesa noteikumus, kļuva iecietīgākas, bet pēc tam, 1950. gados virkni aizliegumu atjaunoja. 1951. gadā likumu pārkāpušie vietējie iedzīvotāji tika apcietināti, bet sabiedrība pieprasīja viņu atbrīvošanu. Slavenākā nekaunība saistībā ar tomātu cīņu aizliegumiem notika 1957. gadā, kad atbalstītāji sarīkoja tomāta bēru ceremonijas parodiju ar zārku un procesiju. Pēc 1957. gada pašvaldība nolēma samierināties ar situāciju, attiecībā uz to ieviesa dažus noteikumus un pieņēma šo dīvaino tradīciju.

Lai gan galvenā loma ir tomātiem, svētku nedēļa ir gatavošanās galvenajam notikumam. Tie ir Bunjolas svēto aizbildņu — Jaunavas Marijas un Sv. Luija Bertrāna svētki ar ielu gājieniem, mūziku un uguņošanu līksmā spāņu stilā. Lai uzkrātu spēkus gaidāmajam tracim, kaujas priekšvakarā tiek pasniegta slavenā paella, ko raksturo šķīvis ikonisko Valensijas rīsu, jūras veltes, safrāns un olīveļļa.

Mūsdienās šim atraisītajam festivālam ir zināma kārtība. Organizatori ir aizgājuši tik tālu, ka sākuši izkopt īpašas, tikai šim gadskārtējajam notikumam paredzētas, nebaudāmas tomātu šķirnes. Svētki sākas ap pulksten desmitiem rītā, kad dalībnieki sacenšas, rāpjoties pa ieeļļotu stabu, lai sasniegtu tā galā esošo šķiņķa gabalu. Skatītāji censoņus apšļāc ar ūdeni, vienlaikus dziedot un dejojot ielās. Kad baznīcas zvans iezvana pusdienlaiku, dziedājumam "To-mā-ti, to-mā-ti!" sasniedzot kulmināciju, pilsētā iebrauc tomātiem pilnas kravas mašīnas.

Tad ar ūdens lielgabala šāvienu, sākas galvenais notikums. Tā ir zaļā gaisma tomātu šķaidīšanai un mešanai, no visa spēka uzbrūkot citiem dalībniekiem. Tomātu lidināšana, bliešana tiešā tēmējumā un vidējā diapazona āķveida mešana. Lai kāda būtu jūsu tehnika, pēc zināma laika jūs izskatīsieties (un jutīsieties) pilnīgi citādi. Gandrīz stundu vēlāk ar tomātiem piesūkušies bumbotāji turpina spēlēties uz ielas sašķaidītās tomātu mērces jūrā ar tur atrodamajām tomātiem līdzīgajām atliekām. Otrais lielgabala šāviens signalizē cīņas beigas.

Kurš bija tas, kas meta pirmo liktenīgo tomātu, kas sāka „La Tomatina” revolūciju? Patiesībā to neviens nezina. Varbūt tā bija pretošanās Franko režīmam, bet varbūt karnevāls, kas kļuvis nekontrolējams. Vispazīstamākā stāsta versija vēsta, ka 1945. gadā Los Gigantes (milzu figūru gājiens) svētku laikā vietējie lūkoja sarīkot traci, lai pievērstu sev uzmanību. Viņi nejauši gadījās pie dārzeņu stenda un sāka mētāties ar gataviem tomātiem. Tika iesaistīti arī nevainīgi skatītāji, līdz tas pārvērtās par masveida kauju ar visapkārt lidojošiem augļiem. Trača sācējiem nācās atlīdzināt tomātu pārdevējiem, taču tas neatturēja no citu tomātu kauju atkārtošanas un neapturēja jaunas tradīcijas dzimšanu.

Baidoties no nevaldāmas kauju vēršanās plašumā, 1950. gados varas iestādes ieviesa, mīkstināja un pēc tam atkal atjaunoja virkni aizliegumu. 1951. gadā vietējie, kas nepakļāvās likumam, tika ieslodzīti cietumā, līdz sabiedrības protestu dēļ tos nācās atbrīvot. Visplašāk zināmais nekaunīgais protests pret tomātu cīņu aizliegumu notika 1957. gadā, kad tā dalībnieki sarīkoja tomātu bēru parodiju ar visu zārku un bēru gājienu. Pēc 1957. gada vietējā pašvaldība nolēma samierināties, ieviesa dažus noteikumus un pieņēma dīvaino tradīciju.

Lai arī galvenā uzmanība ir pievērsta tomātiem, galīgo kauju ievada vesela svinību nedēļa. Notiek svētki par godu Bunjolas svētajiem aizbildņiem — Jaunavai Marijai un svētajam Luisam Bertrānam — ar ielu gājieniem, mūziku un uguņošanu līksmā spāņu garā. Lai stiprinātos gaidāmajai kaujai, tās priekšvakarā tiek pasniegta milzu paelja — tradicionālais Valensijas ēdiens, ko gatavo no rīsiem, jūras veltēm, safrāna un olīveļļas.

Mūsdienās šajos bezrūpīgajos svētkos ir zināma kārtība. Organizatori pat likuši izaudzēt īpašu neēdamu tomātu šķirni, kas domāta tikai šim ikgadējam notikumam. Svinības sākas ap 10 no rīta, kad dalībnieki sacenšas, lai tiktu pie šķiņķa, kas piestiprināts ieziepēta staba galā. Skatītāji aplaista cilvēkus, kas rāpjas stabā, ar ūdens strūklām, kā arī dzied un dejo ielās. Kad baznīcas zvani ieskandina pusdienlaiku, pilsētā iebrauc kravas auto, pilni ar tomātiem, un tos pavada aizvien skaļāki saucieni „to-ma-te, to-ma-te!”

Pēc tam, līdz ar ūdenslielgabala šāvienu sākas pats svarīgākais notikums. Cilvēki samīca un enerģiskos uzbrukumos met tomātus citiem dalībniekiem. Tāli metieni, tiešā tēmējuma ofensīva vai vidēja tāluma āķa metieni — lai kāda būtu jūsu tehnika, kaujas beigās jūs izskatīsities (un jutīsities) pavisam citādi. Teju stundu vēlāk tomātos izmirkuši bombardētāji ir palikuši staignas salsas jūrā, kas pārklāj ielas un kur grūti atrast jebko, kas līdzinātos tomātam. Otrs lielgabala šāviens signalizē kaujas beigas.

Kurš svieda pirmo liktenīgo tomātu, kas sāka La Tomatina atkārtošanos? To droši nezina neviens. Varbūt tā bija sacelšanās pret diktatora Fransisko Franko režīmu vai mežonīgs karnevāls. Saskaņā ar stāsta vispopulārāko versiju 1945. gadā Los Gigantes svētku (milzīgu papjēmašē leļļu parādes) laikā vietējie jaunieši meklēja iemeslu skandālam, lai piesaistītu sev uzmanību. Viņi uzgrūdās dārzeņu divričiem un sāka mētāt gatavos tomātus. Tika iesaistīti arī nejauši skatītāji, līdz tracis pārauga plašā lidojošu dārzeņu tuvcīņā. Aizsācējiem bija jāatlīdzina zaudējumi tomātu pārdevējiem, taču tas neapturēja tomātu kauju atgriešanos un jaunas tradīcijas dzimšanu.

Baidoties no nevaldāmām nekārtībām, 50. gados varas iestādes ieviesa, atviegloja un atkal atjaunoja vairākus aizliegumus. 1951. gadā vietējie likumpārkāpēji tika apcietināti, līdz sabiedrības protesti panāca viņu atbrīvošanu. Visslavenākais dumpis pret tomātu aizliegumiem notika 1957. gadā, kad pasākuma piekritēji sarīkoja zobgalīgas tomātu bēres ar zārku un sēru gājienu. Pēc 1957. gada pašvaldība nolēma piekāpties, ieviesa dažus noteikumus un pieņēma muļķīgo tradīciju.

Kaut gan uzmanības centrā ir tomāti, pirms galīgās kaujas svētki ilgst veselu nedēļu, ar ielu gājieniem, mūziku un uguņošanām līksmā spāņu gaumē godinot Bunjolas aizbildņus Jaunavu Mariju un svēto Luisu Bertrānu. Lai iestiprinātos pirms gaidāmā jandāliņa, cīņas priekšvakarā tiek pasniegta grandioza paelja, izrādot šo Valensijai raksturīgo rīsu, jūras velšu, safrāna un olīveļļas ēdienu.

Tagad šiem nebēdnīgajiem svētkiem ir daži kārtības pasākumi. Rīkotāji pat audzē tikai šim gadskārtējam notikumam paredzētus īpašas šķirnes negaršīgus tomātus. Svinības sākas aptuveni pulksten 10, kad dalībnieki rāpjas pēc šķiņķa slidena staba galā. Ielās dziedošie un dejojošie skatītāji šos censoņus aplaista ar ūdeni no šļūtenes. Kad baznīcas zvans sit pusdienu, pilsētā ieripo ar tomātiem pilnas kravas automašīnas un gaviles «To-mā-ti, to-mā-ti!» kļūst arvien skaļākas.

Tad ar šāvienu no ūdens lielgabala sākas galvenais notikums. Tā ir zīme, ka atļauts saspiest un mest tomātus totālā uzbrukumā citiem dalībniekiem. Slaidi tālmetieni, tieši trāpījumi un vidēja darbības rādiusa āķi — lai kādi ir jūsu kaujas paņēmieni, kad cīņa būs galā, jūs izskatīsities (un jutīsities) pavisam citādi. Gandrīz stundu vēlāk tomātos izmirkušie strēlnieki turpina plosīties staignā ielas salsas jūrā, kur vairs nav atrodams tikpat kā nekas tomātam līdzīgs. Otrs lielgabala šāviens signalizē par kaujas beigām.

Kurš meta to pirmo liktenīgo tomātu, kas iesāka "La Tomatina" revolūciju? Īstenībā neviens to nezina. Varbūt tas notika sacelšanās pret Franko laikā vai varbūt kādā karnevālā, kas kļuva nekontrolējams. Saskaņā ar vispopulārāko versiju 1945. gada "Los Gigantes" festivāla (no papjēmašē izgatavotu milzu leļļu parāde) laikā vietējie iedzīvotāji sagribēja sarīkot kautiņu, lai pievērstu sev uzmanību. Tas notika netālu no ar dārzeņiem piekrautiem ratiem, un tā sākās mētāšanās ar gataviem tomātiem. Tika iesaistīti arī neko ļaunu nenojautušie skatītāji, līdz viss pārauga masveida tuvcīņās ar lidojošiem dārzeņiem. Pasākuma iniciatoriem bija jāatmaksā skāde tomātu pārdevējiem, bet tas neapturēja tomātu cīņu atkārtošanos un - jaunas tradīcijas piedzimšanu.
Baidoties no pasākuma eskalācijas, 50. gados varas iestādes ieviesa virkni aizliegumu, tad tos mīkstināja, un pēc tam atkal atjaunoja. 1951. gadā vietējie iedzīvotāji, kas bija pārkāpuši šos aizliegumus, nonāca cietumā, līdz sabiedrības protesti panāca viņu atbrīvošanu. Slavenākais un varas iestādes izaicinošākais pasākums pret tomātu cīņu aizliegumu notika 1957. gadā, kad to atbalstītāji sarīkoja teatralizētas tomātu bēres ar visu zārku un bēru gājienu. Pēc 1957. gada pašvaldība nolēma padoties spiedienam, samierinoties ar šo viņuprāt muļķīgo tradīciju, bet ieviešot dažus noteikumus.
Lai arī tomāti šā vai tā ir uzmanības centrā, nedēļu garās svinības kulminē ar noslēguma kauju. Tās ir svinības par godu Buņolas sargeņģeļiem Jaunavai Marijai un svētajam Luijam Bertrānam (St. Louis Bertrand) ar spāņu tradicionālajiem jautrajiem ielu gājieniem, mūzikas spēlēšanu un uguņošanu. Lai uzkrātu spēkus gaidāmajām kaujām, to priekšvakarā tiek pasniegta milzīga paelja, demonstrējot Valensijai raksturīgo ēdienu no rīsiem, jūras veltēm, safrāna un olīveļļas.
Mūsdienās šim bezrūpīgajam festivālam piemīt zināma kārtība. Organizatori ir aizgājuši pat tik tālu, ka audzē īpašu negaršīgu tomātu šķirni tieši šim ikgadējam pasākumam. Svētki sākas ap pulksten 10 no rīta, kad dalībnieki sacenšas, kurš pirmais tiks pie šķiņķa, kas nostiprināts ietaukota staba galā. Skatītāji ar šļūtenēm apšļāc censoņus ar ūdeni, kamēr ielās turpinās dziedāšana un dejošana. Kad baznīcas zvans iezvana pusdienlaiku, ar tomātiem pilnas kravas mašīnas ieripo pilsētā, un saucieni "To-ma-te, to-ma-te!” sasniedz kreščendo.
Un tad līdz ar ūdensmetēja šāvienu sākas galvenais notikums. Šāviens kalpo par zaļo gaismu totālam tomātu karam ikvienam pret visiem – kad katrs apmētā ar mīkstajiem tomātiem pārējos dalībniekus. Tomātu tālšāvienu cienītāji, tiešā tēmējuma killeri, vidēja attāluma āķa metienu speciālisti - lai kāda būtu jūsu tehnika, kad tomātu kauja būs beigusies, jūs izskatīsities (un jutīsities) pavisam citādi. Pēc kādas stundas tomātos izmērcētajiem karotājiem tiek dota iespēja vēl paspēlēties žļakstošajā “ielas salsas” jūrā, kurā no veseliem tomātiem vairs nav atlicis gandrīz nekas. Otrais ūdensmetēja šāviens signalizē par kaujas beigām.

Kurš meta to pirmo liktenīgo tomātu, kas aizsāka Tomātu revolūciju? Patiesībā neviens to nezina. Varbūt pie vainas bija kāds Franko režīma dumpinieks, bet varbūt tie bija ražas svētki, kas pārauga nekārtībās. Stāsta populārākā versija ir šāda: 1945. gadā notika Milžu festivāls (milzīgu papjēmašē marionešu parāde), kura laikā vietējie iedzīvotāji centās inscenēt kautiņu, lai sev piesaistītu uzmanību. Viņi nejauši pagadījās dārzeņu ratu tuvumā un sāka svaidīties ar gataviem tomātiem. Tad iesaistījās arī klātesošie skatītāji, un sākās milzu jandāliņš ar dārzeņu lidināšanu visos iespējamos virzienos. Kautiņa iesācējiem nācās tomātu pārdevējiem atlīdzināt zaudējumus, taču tas neapturēja tomātu kauju turpināšanu un bija dzimusi jauna tradīcija.

Baidoties no nevaldāmām nekārtībām, varas iestādes 20. gadsimta 50. gados ieviesa, atviegloja un tad atkal atjaunoja dažādus aizliegumus. 1951. gadā vietējos iedzīvotājus, kuri likumiem neklausīja, iesēdināja cietumā, līdz sabiedrības protestu dēļ viņi tika atbrīvoti. Visslavenākais protests pret tomātu kauju aizliegumiem notika 1957. gadā, kad protestētāji sarīkoja bēru parodiju, zārkā ievietojot tomātu un to svinīgi izvadot pēdējā gaitā. Pēc 1957. gada pilsētas dome nolēma nepretoties laika garam, ieviesa dažus noteikumus un pilnībā ļāva vaļu šai jokainajai tradīcijai.

Lai gan festivāla uzmanības centrā ir tomāti, pirms galvenā pasākuma veselu nedēļu notiek svinības. To laikā spāņiem raksturīgi līksmajā veidā tiek godināti Bunjolas pilsētas svētie aizgādņi Jaunava Marija un Sv. Luiss Bertrands, notiek gājieni ielās, skan mūzika un tiek rīkota uguņošana. Lai uzkrātu spēkus gaidāmajai kaujai, tās priekšvakarā tiek pasniegta milzu paelja — visiem zināmais valensiešu ēdiens no rīsiem, jūras veltēm, safrāna un olīveļļas.

Mūsdienās šis trakulīgais festivāls ir mazliet kārtīgāks. Organizatori ir pat pacentušies un radījuši šim ikgadējam pasākumam paredzētu īpaši negaršīgu tomātu šķirni. Svinības sākas ap desmitiem no rīta, kad dalībnieki mērojas spēkiem, rāpjoties ieeļļotā stabā un cenšoties sagrābt tā galā piestiprinātu šķiņķa gabalu. Kad baznīcas zvans nozvana pusdienlaiku, pilsētā ieripo ar tomātiem pilnas kravas mašīnas un pilnā skaļumā sāk skanēt saucieni „To-ma-te, to-ma-te!”

Tad līdz ar ūdens lielgabala izšaušanu tiek atklāts galvenais pasākums. Šis signāls dod zaļo gaismu tomātu spaidīšanai un mētāšanai visos virzienos, visiem spēkiem cīnoties ar pārējiem dalībniekiem, — lietā tiek likti tomātu tālmetieni, tieši triecieni un viltīgi vidēja attāluma šāviņi. Neatkarīgi no paņēmiena kaujas beigās jūs izskatīsieties (un arī jutīsieties) visnotaļ citādi. Pēc nepilnas stundas kaujinieki ir izmērcēti līdz pēdējai vīlītei un cīnās pašķidras tomātu putras pārpilnās ielās, kur būtu grūti atrast kaut vienu veselu tomātu. Kauja noslēdzas brīdī, kad tiek izšauts otrais ūdens lielgabala šāviņš.

Ar ko īsti sākās Tomātu revolūcija? Kurš meta pirmo – liktenīgo tomātu? Tas nav zināms. Iespējams, tie bija pret Franko režīmu organizētās sacelšanās dalībnieki, iespējams – tracis sacēlās kāda karnevāla laikā. Populāra leģenda vēsta, ka 1945. gadā Milžu festivāla (gigantisku papjēmašē leļļu parāde) laikā vietējie iedzīvotāji saķildojās, lai piesaistītu sev uzmanību. Netālu stāvēja ar dārzeņiem piekrauti rati, un viņi sāka apmētāt viens otru ar tomātiem. Tracī iesaistījās arī garāmgājēji, un tas izvērtās par īstu kauju – augļi lidoja uz visām pusēm. Kautiņa sācējiem nācās samaksāt tomātu pārdevējam par sabojātajiem dārzeņiem, taču tas nekļuva par šķērsli nākamajām tomātu cīņām, - dzima jauna tradīcija.

Varas iestādes, baidoties no iespējamiem protestiem, deva atļauju organizēt šos pasākumus, taču pēc tam, 50. gados aizliedza tos. 1951. gadā likumpārkāpēji tika ieslodzīti cietumā. Tikai vispārēji protesti piespieda varas iestādes atbrīvot apcietinātos. 1957. gadā tika sarīkota plaši pazīstama izrāde, kurā tika izsmiets tomātu cīņu aizliegums – tradīcijas aizstāvji organizēja tomātu bēres ar zārku un sērotāju pulku. Pēc šīs izrādes vietējās varas iestādes nolēma piekāpties un izstrādāt šīs muļķīgās tradīcijas norises noteikumus.

Tomāti ir un paliek uzmanības centrā, un svētku nedēļa noslēdzas ar vispārēju cīņu. Svētki ar ielu parādēm, mūziku un salūtiem priekpilnajās spāņu tradīcijās tiek rīkoti par godu Bunjolas svētajiem aizstāvjiem – Jaunavai Marijai un sv. Luisam Bernardam. Lai svētku dalībniekiem pietiktu spēka izturēt gaidāmo cīņu, kaujas priekšvakarā tiek pasniegta fantastiska paelja – tradicionāls Valensijas iedzīvotāju ēdiens ar rīsiem, jūras produktiem, safrānu un olīveļļu.

Mūsdienās festivāla norisē ir ieviesta zināma kārtība. Organizatori pat ir izaudzējuši īpašu tomātu šķirni – rūgtie dārzeņi ir paredzēti tikai tomātu kaujām. Svētki sākas apmēram 10.00 no rīta. To dalībnieki vispirms cenšas uzrāpties ar taukiem ieziestā stabā, kura galā piestiprināts šķiņķa gabals. Skatītāji iedrošina viņus ar dziesmām un deļām. Kad baznīcas zvani iezvana dienas vidu, pilsētā sabrauc ar tomātiem pildītas kravas mašīnas, un svētku dalībnieku saucieni „To-ma-te, to-ma-te!” kļūst arvien skaļāki.

Īstā cīņa sākas pēc branspoita laistās ūdens strūklas signāla – tomāti sāk lidot uz visām pusēm. Tie lido visapkārt – gan no tālienes, gan līdzās jums. Lai kādu taktiku jūs izvēlētos, pēc cīņas jūs izskatīsieties (un jutīsieties) pavisam citādi. Pēc stundu ilgas kaujas tomātu sulā izmirkušie pasākuma dalībnieki var padraiskoties ielās, ko pilda mīksto tomātu jūra. Cīņa beidzas pēc signāla – otrā šāviena no branspoita.

Kurš bija tas, kas meta pirmo liktenīgo tomātu, kam bija lemts uzsākt revolucionāro “La Tomatina” kauju tradīciju? Patiesībā to nezina neviens. Varbūt tas notika diktatora Franko režīma nosodītāju dumpja laikā, vai arī svētku karnevālā, kas pēkšņi pārvērtās mežonīgajā kaujā. Vispopulārākā šī notikuma versija apgalvo, ka festivāla “Los Gigantes” laikā (milzīgu papjē-mašē leļļu parāde) 1945. gadā, grupa no dažiem vietējiem iedzīvotājiem vēloties pievērst sev uzmanību, sarīkoja traci svētku vidū. Viņi sameklēja dārzeņu ratus, kas atradās netālu, un sāka mest nogatavojušos tomātus cilvēku pūlī. Visi apkārtējie skatītāji tika iesaistīti ar katru brīdi pieaugošā savos mērogos lidojošo tomātu kaujā. Galu galā šīs kaujas uzkūdītājiem nācās atmaksāt tomātu pārdevējiem visus zaudējumus, tomēr tas nepielika galu jaunu tomātu kauju atkārtošanās reizēm – kā rezultātā tika iezīmēta jaunās tradīcijas rašanās.
Norūpējušies par nekontrolējamo kauju atkārtošanos varas pārstāvji sākumā ieviesa striktu aizliegumu kārtību, vēlāk mazināja to un tad atkal atjaunoja 1950-ajos gados. 1951. gadā iedzīvotāji, kas nepakļāvās likuma noteikumiem, tika apcietināti, līdz sabiedrības protesta rezultātā tie tika atbrīvoti. Visslavenākais nekaunības izteikums tomātu kauju aizliegumam notika 1957. gadā, kad sekotāji organizēja izsmejošo bēru procesiju ar tomātu ieliktu zārkā. Pēc 1957. gada vietējā valdība nolēma samierināties, izdeva dažus likumus, saistītus ar kauju norisi, un pieņēma savādu tradīciju.
Kaut gan tomātiem ir atvēlēta centrālā vieta, tomēr svētku nedēļa ir veltīta Buņolas svēto, Jaunavas Marijas un Svētā Luisa Bertranda godināšanai, ar ielu parādēm, mūziku un uguņošanu līksmā spāņu manierē. Lai sakopotu spēkus gaidāmajai kaujai tiek pasniegta leģendārā paelja, slavens Valensijas rīsu ēdiens ar jūras veltēm, safrānu un olīveļļu.
Mūsdienās šim bezrūpīgajam festivālam ir noteikta sava kārtība. Pasākuma organizatori ir pat nonākuši līdz tam, ka speciāli audzē negaršīgo tomātu šķirni tieši šim ikgadējam pasākumam. Svētki sākas ap pulksten 10 no rīta, kad visi dalībnieki piedalās sacensībās, cenšoties dabūt gardu šķiņķa gabalu, novietotu slidena staba galā. Skatītāji apšļaksta kāpelētājus ar ūdeni no šļūtenes, dejojot un dziedot uz ielas. Kad baznīcas zvans vēsta par pusdienlaika iestāšanos, pilsētiņā iebrauc kravas mašīnas, pilnas ar tomātu kastēm, līdz cilvēku pūļa skandinātais “To-ma-te, to-ma-te!" sasniedz apdullinošo kreščendo.
Tad, ar hidropults šāvienu, centrālais notikums var sākties. Tā ir zaļā gaisma, kas ļauj triekt un mest no visa spēka tomātus, ejot uzbrukumā uz visām pusēm. Garo distanču augstais tomāta metiens, tiešais metiens mērķī un vidējā līmeņa āķa sviediens. Lai kādu tehniku tu izvēlies, pienākot kaujas beigām, tu izskatīsies (un jutīsies) pilnīgi savādāk nekā pirms tam. Aptuveni pēc stundas tomātiem piemirkuši dalībnieki uz ielām spēlē samīcīto tomātu salsas mērcē, kur jau ar grūtībām var atrast kaut vienu veselu tomātu. Otrais hidropults šāviens vēsta par kaujas beigām.

Kurš bija tas, kas meta pirmo liktenīgo tomātu, aizsākot La Tomatina revolūciju? Patiesībā to nezina neviens. Varbūt tā bija sacelšanās pret spāņu diktatoru Franko, vai arī karnevāls, kas kļuva nekontrolējams? Saskaņā ar populārako stāsta versiju, 1945. gadā notikušā Los Gigantes festivāla (milzīgu papīra leļļu parādes) laikā vietējie iedzīvotāji nolēma izspēlēt kautiņu, lai piesaistītu sev uzmanību. Sagadīšanās pēc viņi atradās pavisam tuvu dārzeņu ratiņiem, un sāka svaidies ar gatavajiem tomātiem. Tad tajā iesaistījās līdz tam nevainīgie noskatījušies skatītāji, līdz tas viss pārauga milzīgu lidojošu augļu tuvcīņā. Tās iniciatoriem gan vēlāk nācās kompensēt tomātu tirgotājiem radītos zaudējumus, bet tas neapturēja tomātu cīņas atkārtošanos — bija dzimusi jauna tradīcija.

Bailēs par nepaklausības pieaugšanu pagājušā gadsimta 50. gados iesaistījās varasiestādes un pieņēma vairākus aizliegumus, kurus vēlāk atcēla, un atkal atjaunoja. 1951. gadā vietējie iedzīvotāji, kuri bija pārkāpuši šo likumu, tika ieslodzīti, kam sekoja sabiedrības protesti, pieprasot viņus atbrīvot. Pamanāmākā pretestība tomātu kauju aizliegumam bija 1957. gadā, kad tika izspēlētas tomātu bēres, kurās bija gan zārks, gan pienacīga procesija. Nākamajā gadā pašvaldība salūza tomāta spiediena priekšā, tiesa gan, nosakot dažus noteikumus, un ļāva neparastajai tradīcijai dzīvot.

Lai gan svarīgākā loma pasākumā ir atvēlēta tomātiem, pirms gala kaujas pilsētā nedēļas garumā notiek dažādi pasākumi. Svētkos ejot ielu parādēs, atskaņojot mūziku, kā arī rīkojot uguņošanu, tiek summināti Bunjolas (Buñol) svētie aizbildņi: Jaunava Marija un Svētais Luī Bertrands — tas viss līksmās spāņu tradīcijās. Lai spēcinātu sagaidāmā kautiņa dalībnieku kaujas sparu, cīņas priekšvakarā tiek pasniegta lieliskā paelja, kas ir nepārspējams Valensijai raksturīgs kulta ēdiens, ko gatavo no rīsiem, jūras veltēm, safrāna un olīveļļas

Mūsdienās brīvi notiekošajā festivālā ir iestrādājusies zināma kārtība. Pasākuma organizatori ir gājuši pat tik tālu, ka ikgadējā pasākuma vajadzībām ir izveidojuši īpašu nebaudāmu tomātu šķirni. Svinības sākas jau 10 no rīta, kad to dalībnieki, rāpjoties augšup pa smērvielas notrieptu stabu, cenšas noraut šķiņķa gabalu. Garāmgājēji laista potenciālos cīnītājus ar ūdeni, vienlaikus dziedot un dejojot ielās. Kad baznīcu zvani iezvana pusdienlaiku, pilsētā ieripo tomātiem pildītas kravas automašīnas, pilsētnieku balsīm skaļi skandējot "To-mā-ti, to-mā-ti!"

Tad tiek izšauts ūdensmetējs, un sākas galvenais pasākums. Tas ir kā zaļā gaisma tam, ka var sākties tomātu spaidīšana un lidināšana pārējo kaujas dalībnieku virzienā. Visapkārt redzami tomātu tālsvietēji, slepkavnieciski noskaņotie tiešā trāpījuma mērķētāji un vidēja attāluma tomātu metēji. Lai kāda šajā kaujā arī nebūtu jūsu tehnika, ticiet — kad kauja būs galā, jūs izskatīsieties (un jutīsieties) pavisam citādi, kā pirms tam. Nepilnu stundu vēlāk sarkanajā sulā pilnībā izmirkušie tomātu svaidītāji metas tomātu putras pilnajās ielās, godīgi sakot, paši mazliet atgādinot tomātus. Kaujas beigās atskan vēl viens šāviens, kas nozīmē, ka tā ir beigusies.

Kurš raidīja pirmo liktenīgo tomātu, ar ko aizsākās La Tomatina revolūcija? Īsto atbildi nezina neviens. Iespējams, tas bija pret francūžiem vērsts dumpis vai arī karnevāls, kas izgāja ārpus rāmjiem. Visizplatītākā šīs stāsta versija vēsta, ka 1945. gadā Los Gigantes festivāla laikā (milzīgu papjē mašē leļļu parāde) vietējie iedzīvotāji vēlējušies sarīkot traci, lai pievērstu sev uzmanību. Viņi trāpījušies dārzeņu stenda tuvumā un sākuši mētāties ar gataviem tomātiem. Pasākumā iesaistījās nevainīgi garāmgājēji, līdz tas izvērties par plaša mēroga kautiņu ar lidojošiem augļiem. Kautiņa aizsācējiem bija jāatlīdzina zaudējumi tomātu pārdevējiem, tomēr tas neapturēja sarīkot vēl divas tomātu kaujas turpmākajos gados, tādējādi aizsākot jaunu tradīciju.
Baidoties, ka pasākums var kļūt nekontrolējams, 1950tajos gados varas iestādes ieviesa, mīkstināja un pēc tam atkal pieņēma vairākus aizliegumus rīkot tomātu kaujas. 1951. gadā vietējie iedzīvotāji, kuri pārkāpa šos noteikumus, tika apcietināti, tomēr viņi tika izlaisti no cietuma pēc sabiedrības protestiem. Visnekaunīgākais aizlieguma pārkāpums notika 1957. gadā, kad pasākuma atbalstītāji sarīkoja teatrālas tomāta bēres ar visu zārku un bēru gājienu. Pēc 1957. gada notikumiem pašvaldība samierinājās ar faktu, ieviesa pāris noteikumus un pieņēma dīvaino tradīciju.
Lai gan tomātiem atvēlēta galvenā loma, ar tomātu kauju noslēdzas nedēļu gari svētki. Tos atzīmē par godu Bunjolas pilsētas svētajiem aizbildņiem – Jaunavai Marijai un Sv. Luijam Bertrānam -, rīkojot gājienus ar mūziku un uguņošanu jautrā spāņu garā. Lai uzņemtu spēkus gaidāmajai kaujai, kaujas priekšvakarā pasniedz svētku paelju, kas ir tipisks valensiešu ēdiens no rīsiem, jūras veltēm, safrāna un olīveļļas.
Mūsdienās šis plašais festivāls tomēr pakļaujas zināmai kārtībai. Organizētāji ir sasnieguši pakāpi, ka speciāli ikgadējajam festivālam tiek audzēta negaršīgu tomātu šķirne. Svētki sākas apmēram plkst.10 no rīta, kad dalībnieki sacenšas, kāpjot ar smērvielām ieziestā stabā, kura galā ir novietots šķiņķa gabals. Baznīcu zvaniem iezvanot pusdienlaiku, pilsētā iebrauc kravas automašīnas ar tomātiem, bet dalībnieku klaigas „To-ma-te, to-ma-te!” sasniedz kulmināciju.
Ar šāvienu no ūdens lielgabala tiek atklāts centrālais pasākums. Šajā mirklī tiek dota zaļā gaisma tomātu kaujai un tomāti lido un šķīst visos virzienos. Tiek izmantotas tomātu katapultas tālās distances uzbrukumiem, kaujās iesaistās tuvās distances precīzie snaiperi, un netiek smādēti arī āķa metieni vidējas distances mērķu sasniegšanai. Neatkarīgi no uzbrucēja izmantotās tehnikas, kaujai beidzoties jūs izskatīsieties (un jutīsieties) pavisam citādi. Pēc aptuveni stundu ilga cīniņa tomātiem nošķiestie kaujas dalībnieki nododas salsas ritmiem uz tomātu mērces klātajām ielām, neatstājot zem savām kājām neko veseliem tomātiem līdzīgu. Otrs lielgabala šāviens signalizē kaujas beigas.

Kurš meta pirmo liktenīgo tomātu, tā aizsākot La Tomatina revolūciju? Patiesībā, to nezin neviens. Varbūt, tas bija kāds Franko pretinieks, bet varbūt vienkārši karnevāla gaita kļuva nekontrolējama. Stāsta populārākā versija liecina, ka Los Gigantes (lielo papīra leļļu parāde) 1945. gada festivāla laikā vietējie esot iecerējuši inscenēt traci, lai pievērstu sev uzmanību. Tajā brīdī viņi atradušies blakus dārzeņu stendam un sākuši mētāties ar gataviem tomātiem. Iesaistījušies lētticīgie skatītāji un scēna pāraugusi masveida lidojošu augļu cīņā.
Kūdītājiem nācies samaksāt pārdevējiem radītos zaudējumus, tomēr tas neatturēja vietējos no turpmākām tomātu kaujām un, līdz ar to, jauna tradīcija bija sākusies.
Baidoties no nekārtību paplašināšanās, 1950-tajos gados varas iestādes ieviesa, tad atcēla, bet tad atkal noteica virkni aizliegumu. Vietējie, kuri nepakļāvās likumam, 1951. gadā tika apcietināti, tomēr sabiedrības skaļie protesti panāca viņu atbrīvošanu. Slavenākā nekaunība, protestējot pret aizliegumiem, notika 1957. gadā, kad kauju ierosinātāji noturēja tomāta atdarinājumam veltītu bēru ceremoniju ar zārku un svinīgu gājienu. Pēc 1957. gada vietējā pašvaldība nolēma izbeigt aizliegumus, tā vietā nosakot pāris likumus un atzīstot dīvaino tradīciju.
Lai gan tomātu kaujas ieņem svarīgāko vietu, tomēr nedēļu ilgajās svinībās netiek aizmirsts arī galvenais svētku iemesls. Tā ir Bunjolas labvēļu, Svētas Marijas un Svētā Luija Bertrāna slavināšana spāņiem raksturīgā jautrā veidā ar ielu parādēm, mūziku un uguņošanu. Lai uzkrātu spēkus gaidāmajai kaujai, tiek ēsta slavenā paelja, kas pasniegta kaujas priekšvakarā un kas ir tradicionāls Valensiešu ēdiens, gatavots no rīsiem, jūras veltēm, safrāna un olīveļļas.
Mūsdienās šim nepakļāvīgajam festivālam tomēr ir daži kārtības noteikumi. Organizatori pat sākuši audzēt īpaši negaršīgu tomātu šķirni tieši šim gadskārtējam notikumam. Svētki sākas ap desmitiem no rīta, kad dalībnieki sacenšas, rāpjoties pa slidenu stabu, kura galā piestiprināts šķiņķis. Skatītāji, dziedot un dejojot, aplaista kāpēju ar ūdeni, kas plūst no šļūtenēm. Kad baznīcās iezvana pusdienlaiku, pilsētā ieripo tomātu kravas, ko pavada pieaugoši dalībnieku saucieni: „Tomāti, tomāti!”
Tad, ūdens kanoniem šaujoties gaisā, sākas galvenais svētku pasākums. Tiek dota zaļā gaisma vispārējai tomātu spiešanai un mešanai citiem kaujas dalībniekiem. Tālie metieni, tiešie, vidējā tāluma un sānu metieni tiek raidīti dalībnieku virzienā. Lai kāda būtu metiena tehnika, pēc kaujas, ikviens izskatās (un arī jūtas) pavisam citādi. Apmēram pēc stundas, tomātos izmirkušie cīnītāji ļaujas ielas salsai sarkanajā masā, kurā nekas vairs neliecina, ka tie reiz bijuši tomāti. Tad seko otrs kanona signāls, kas liecina par kaujas beigām.

Kurš meta to pirmo, liktenīgo tomātu, kas sāka La Tomtatina revolūciju? Patiesība ir tāda, ka neviens to nezina. Varbūt tā bija pret Franko vērsta sacelšanās vai karnevāls, kas kļuva nekontrolējams. Saskaņā ar vispopulārāko stāsta versiju 1945. gada Los Gigantes (lielā papīra masas leļļu parādē) festivālā vietējie iedzīvotāji plānoja sarīkot kautiņu, lai piesaistītu sev uzmanību. Viņi uzdūrās turpat esošajiem dārzeņu ratiem un sāka mētāties ar gatavajiem tomātiem. Iesaistījās arī skatītāji līdz situācija saasinājās un pārvērtās milzīgā lidojošu augļu kautiņā. Kautiņa sācējiem bija tomātu pārdevējiem jāatmaksā zaudējumi, bet tas neapturēja tomātu cīņu atkārtošanos un jaunas tradīcijas rašanos.

Baidoties no nevaldāmas situācijas saasināšanās varas institūcijas 19. gs. 50. gados ieviesa, tad atslābināja un tad no jauna ieviesa vairākus aizliegumus. 1951. gadā vietējie, kas nepakļāvās likumam tika ieslodzīti, līdz sabiedrības protesti pieprasīji viņus atbrīvot. Slavenākā pretošanās tomātu aizliegumiem notika 1957. gadā, kad aizliegumu atcelšanas atbalstītāji rīkoja tomātu bēres ar visu zārku un bēru procesiju. Pēc 1957. gada vietējā vara nolēma iet līdzi straumei un pieņemt šo dīvaino tradīciju.

Lai gan tomāti šajos svētkos ir uzmanības centrā, pirms pēdējās cīņas norisinās vesela svinību nedēļa. Tā ar ielu parādēm mūziku un uguņošanu līksmā Spāņu stilā svin Bunjolas svētos aizbildņus: Jaunavu Mariju un Sv. Luisu Bertranu. Lai stiprinātu sevi gaidāmajai cīņai, tās priekšvakarā tiek pasniegta episka paelja, kas parāda ikonisko Valensijas ēdienu, kas gatavots no rīsiem, jūras veltēm, safrāna un olīveļļas.

Mūsdienās šajā netraucētajā festivālā ir sava kārtības deva. Organizētāji ir nonākuši tik tālu, ka kultivē speciālu negaršīgu tomātu šķirni tikai šim ikgadējam pasākumam. Svētki sākas apmēram desmitos no rīta, kad dalībnieki steidz paķert šķiņķi, kas ir piestiprināts taukaina staba virsotnē. Skatītāji dziedot un dejojot aplej pūli ar ūdeni. Kad baznīcas zvani sit pusdienlaiku, kravas mašīnas, kas piebāztas ar tomātiem ieripo pilsētā, kamēr saucieni "To-ma-te, to-ma-te!" sasniedz kulmināciju.

Tad līdz ar ūdenslielgabala šāvienu sākas galvenais pasākums. Tā ir zaļā gaisma tomātu saspiešanai un to mešanai enerģiskos uzbrukumos citiem dalībniekiem. Lielas distances tomātu metēji, tieši algotie slepkavas un vidēja attāluma āķa metienu pratēji, lai kāds būtu tavs paņēmiens līdz tam brīdim, kad viss būs beidzies, tu izskatīsies (un jutīsies) pavisam savādāk. Gandrīz stundu vēlāk tomātos samirkušie metēji tiek atstāti spēlēties mīkstajā salsas jūra uz ielas, kurā maz palicis no kaut kā, kas izskatās līdzīgs tomātam. Otrais lielgabala šāviens signalizē cīņas beigas.

Kam nodot šo pirmo liktenīgo tomātu, kas sākās La Tomatina revolūciju?Realitāte ir tāda, neviens nezina. Varbūt tas bija anti-Franco sacelšanās, vai karnevāls, kas izkāpa no rokām. Saskaņā ar populārākajiem versiju stāsts, 1945.gada festivāla Los Gigantes (milzu papīra mašē leļļu parādes laikā), vietējie iedzīvotāji meklē Rīkot tracis iegūt kādu uzmanību. Tie notika pēc dārzeņu grozu tuvumā un sāka mezglošanas nogatavojušies tomāti. Nevainīgi ielūkosies iesaistījies līdz skatuves pārauga masveida tuvcīņa peld augļus. Iniciatori bija jāatmaksā tomātu pārdevēji, bet tas neapturēja atkārtošanos vairāk tomātu cīņas-un dzimšanas jaunas tradīcijas.

Baidās no nepaklausīgs eskalāciju, iestādes pieņemts, atvieglinātas, un pēc tam atjaunot virkni aizliegumu, kas 1950. 1951, vietējie iedzīvotāji, kas pārkāpuši likumu, tika ieslodzīti līdz sabiedrības protestiem aicināja viņu atbrīvošanu.Slavenākais nekaunība ar tomātu aizliegumiem notika 1957.gadā, kad atbalstītāji sarīkoja izspēles tomātu bēres komplektā ar zārku un procesija. Pēc 1957, pašvaldība nolēma roll ar punches, kas dažus noteikumus spēkā, un apskāva prātā jucis tradīcijas.

Lai gan tomāti uzmanības centrā, nedēļu svinībām noved līdz gala kāršu atklāšana. Tas ir svinības Bunol patrons svēto, Jaunavas Marijas un St Louis Bertrand, ar ielu gājieni, mūziku un uguņošanu līksms spāņu modes. Veidot savu spēku par gaidāmo tracis, episks paella tiek pasniegtas priekšvakarā kaujas, lai demonstrētu ikonu Valensijas ēdiens no rīsiem, jūras veltes, safrāns, un olīveļļu.

Šodien šī neierobežotas festivāls ir dažas pasākumu kārtībā. Organizatori ir aizgājusi tik tālu, ka audzēt īpašu dažādu nepatīkamu tomātu tikai par gada notikumu. Svētki kick off ap 10:00, kad dalībnieki sacensības paķert šķiņķi fiksētu atop taukains pole. Ielūkosies šļūtene ar skrembleri ar ūdeni, dziedot un dejojot ielās. Kad baznīcas zvans streiki pusdienlaikā, kravas pildīta ar tomātiem roll uz pilsētu, bet dziedājumi "To-ma-te, to-ma-te!" sasniedz kreščendo.

Pēc tam, ar apšaudi ar ūdensmetējiem, galvenais notikums sākas. Tas ir zaļā gaisma saspiešanas un uzsākot tomāti all-out uzbrukumiem citiem dalībniekiem. Tālsatiksmes tomātu lobbers, point-tukšu slepkavas, un vidēja izmēra āķis šāvienu. Neatkarīgi no jūsu tehniku​​, līdz brīdim, kad tas ir beidzies, jums izskatīties (un jūtas) diezgan atšķirīgi. Gandrīz stundu vēlāk, tomātu izmērcēts spridzinātāji ir atstāti spēlēt jūrā squishy ielu salsu ar nelielu kreisās atgādina tomātu var atrast.Otrs lielgabalu shot signāli beigām kaujas.