Who cast that first fateful tomato that started the La Tomatina revolution? The reality is no one knows. Maybe it was an anti-Franco rebellion, or a carnival that got out of hand. According to the most popular version of the story, during the 1945 festival of Los Gigantes (a giant paper mâché puppet parade), locals were looking to stage a brawl to get some attention. They happened upon a vegetable cart nearby and started hurling ripe tomatoes. Innocent onlookers got involved until the scene escalated into a massive melee of flying fruit. The instigators had to repay the tomato vendors, but that didn't stop the recurrence of more tomato fights—and the birth of a new tradition.
Fearful of an unruly escalation, authorities enacted, relaxed, and then reinstated a series of bans in the 1950s. In 1951, locals who defied the law were imprisoned until public outcry called for their release. The most famous effrontery to the tomato bans happened in 1957 when proponents held a mock tomato funeral complete with a coffin and procession. After 1957, the local government decided to roll with the punches, set a few rules in place, and embraced the wacky tradition.
Though the tomatoes take center stage, a week of festivities lead up to the final showdown. It's a celebration of Buñol's patron saints, the Virgin Mary and St. Louis Bertrand, with street parades, music, and fireworks in joyous Spanish fashion. To build up your strength for the impending brawl, an epic paella is served on the eve of the battle, showcasing an iconic Valencian dish of rice, seafood, saffron, and olive oil.
Today, this unfettered festival has some measure of order. Organizers have gone so far as to cultivate a special variety of unpalatable tomatoes just for the annual event. Festivities kick off around 10 a.m. when participants race to grab a ham fixed atop a greasy pole. Onlookers hose the scramblers with water while singing and dancing in the streets. When the church bell strikes noon, trucks packed with tomatoes roll into town, while chants of "To-ma-te, to-ma-te!" reach a crescendo.
Then, with the firing of a water cannon, the main event begins. That's the green light for crushing and launching tomatoes in all-out attacks against fellow participants. Long distance tomato lobbers, point-blank assassins, and medium range hook shots. Whatever your technique, by the time it's over, you will look (and feel) quite different. Nearly an hour later, tomato-soaked bombers are left to play in a sea of squishy street salsa with little left resembling a tomato to be found. A second cannon shot signals the end of the battle. | Kurš svieda pirmo liktenīgo tomātu, kas sāka La Tomatina atkārtošanos? To droši nezina neviens. Varbūt tā bija sacelšanās pret diktatora Fransisko Franko režīmu vai mežonīgs karnevāls. Saskaņā ar stāsta vispopulārāko versiju 1945. gadā Los Gigantes svētku (milzīgu papjēmašē leļļu parādes) laikā vietējie jaunieši meklēja iemeslu skandālam, lai piesaistītu sev uzmanību. Viņi uzgrūdās dārzeņu divričiem un sāka mētāt gatavos tomātus. Tika iesaistīti arī nejauši skatītāji, līdz tracis pārauga plašā lidojošu dārzeņu tuvcīņā. Aizsācējiem bija jāatlīdzina zaudējumi tomātu pārdevējiem, taču tas neapturēja tomātu kauju atgriešanos un jaunas tradīcijas dzimšanu. Baidoties no nevaldāmām nekārtībām, 50. gados varas iestādes ieviesa, atviegloja un atkal atjaunoja vairākus aizliegumus. 1951. gadā vietējie likumpārkāpēji tika apcietināti, līdz sabiedrības protesti panāca viņu atbrīvošanu. Visslavenākais dumpis pret tomātu aizliegumiem notika 1957. gadā, kad pasākuma piekritēji sarīkoja zobgalīgas tomātu bēres ar zārku un sēru gājienu. Pēc 1957. gada pašvaldība nolēma piekāpties, ieviesa dažus noteikumus un pieņēma muļķīgo tradīciju. Kaut gan uzmanības centrā ir tomāti, pirms galīgās kaujas svētki ilgst veselu nedēļu, ar ielu gājieniem, mūziku un uguņošanām līksmā spāņu gaumē godinot Bunjolas aizbildņus Jaunavu Mariju un svēto Luisu Bertrānu. Lai iestiprinātos pirms gaidāmā jandāliņa, cīņas priekšvakarā tiek pasniegta grandioza paelja, izrādot šo Valensijai raksturīgo rīsu, jūras velšu, safrāna un olīveļļas ēdienu. Tagad šiem nebēdnīgajiem svētkiem ir daži kārtības pasākumi. Rīkotāji pat audzē tikai šim gadskārtējam notikumam paredzētus īpašas šķirnes negaršīgus tomātus. Svinības sākas aptuveni pulksten 10, kad dalībnieki rāpjas pēc šķiņķa slidena staba galā. Ielās dziedošie un dejojošie skatītāji šos censoņus aplaista ar ūdeni no šļūtenes. Kad baznīcas zvans sit pusdienu, pilsētā ieripo ar tomātiem pilnas kravas automašīnas un gaviles «To-mā-ti, to-mā-ti!» kļūst arvien skaļākas. Tad ar šāvienu no ūdens lielgabala sākas galvenais notikums. Tā ir zīme, ka atļauts saspiest un mest tomātus totālā uzbrukumā citiem dalībniekiem. Slaidi tālmetieni, tieši trāpījumi un vidēja darbības rādiusa āķi — lai kādi ir jūsu kaujas paņēmieni, kad cīņa būs galā, jūs izskatīsities (un jutīsities) pavisam citādi. Gandrīz stundu vēlāk tomātos izmirkušie strēlnieki turpina plosīties staignā ielas salsas jūrā, kur vairs nav atrodams tikpat kā nekas tomātam līdzīgs. Otrs lielgabala šāviens signalizē par kaujas beigām. |