Who cast that first fateful tomato that started the La Tomatina revolution? The reality is no one knows. Maybe it was an anti-Franco rebellion, or a carnival that got out of hand. According to the most popular version of the story, during the 1945 festival of Los Gigantes (a giant paper mâché puppet parade), locals were looking to stage a brawl to get some attention. They happened upon a vegetable cart nearby and started hurling ripe tomatoes. Innocent onlookers got involved until the scene escalated into a massive melee of flying fruit. The instigators had to repay the tomato vendors, but that didn't stop the recurrence of more tomato fights—and the birth of a new tradition.
Fearful of an unruly escalation, authorities enacted, relaxed, and then reinstated a series of bans in the 1950s. In 1951, locals who defied the law were imprisoned until public outcry called for their release. The most famous effrontery to the tomato bans happened in 1957 when proponents held a mock tomato funeral complete with a coffin and procession. After 1957, the local government decided to roll with the punches, set a few rules in place, and embraced the wacky tradition.
Though the tomatoes take center stage, a week of festivities lead up to the final showdown. It's a celebration of Buñol's patron saints, the Virgin Mary and St. Louis Bertrand, with street parades, music, and fireworks in joyous Spanish fashion. To build up your strength for the impending brawl, an epic paella is served on the eve of the battle, showcasing an iconic Valencian dish of rice, seafood, saffron, and olive oil.
Today, this unfettered festival has some measure of order. Organizers have gone so far as to cultivate a special variety of unpalatable tomatoes just for the annual event. Festivities kick off around 10 a.m. when participants race to grab a ham fixed atop a greasy pole. Onlookers hose the scramblers with water while singing and dancing in the streets. When the church bell strikes noon, trucks packed with tomatoes roll into town, while chants of "To-ma-te, to-ma-te!" reach a crescendo.
Then, with the firing of a water cannon, the main event begins. That's the green light for crushing and launching tomatoes in all-out attacks against fellow participants. Long distance tomato lobbers, point-blank assassins, and medium range hook shots. Whatever your technique, by the time it's over, you will look (and feel) quite different. Nearly an hour later, tomato-soaked bombers are left to play in a sea of squishy street salsa with little left resembling a tomato to be found. A second cannon shot signals the end of the battle. | Kurš bija tas, kas meta pirmo liktenīgo tomātu, kas sāka „La Tomatina” revolūciju? Patiesībā to neviens nezina. Varbūt tā bija pretošanās Franko režīmam, bet varbūt karnevāls, kas kļuvis nekontrolējams. Vispazīstamākā stāsta versija vēsta, ka 1945. gadā Los Gigantes (milzu figūru gājiens) svētku laikā vietējie lūkoja sarīkot traci, lai pievērstu sev uzmanību. Viņi nejauši gadījās pie dārzeņu stenda un sāka mētāties ar gataviem tomātiem. Tika iesaistīti arī nevainīgi skatītāji, līdz tas pārvērtās par masveida kauju ar visapkārt lidojošiem augļiem. Trača sācējiem nācās atlīdzināt tomātu pārdevējiem, taču tas neatturēja no citu tomātu kauju atkārtošanas un neapturēja jaunas tradīcijas dzimšanu. Baidoties no nevaldāmas kauju vēršanās plašumā, 1950. gados varas iestādes ieviesa, mīkstināja un pēc tam atkal atjaunoja virkni aizliegumu. 1951. gadā vietējie, kas nepakļāvās likumam, tika ieslodzīti cietumā, līdz sabiedrības protestu dēļ tos nācās atbrīvot. Visplašāk zināmais nekaunīgais protests pret tomātu cīņu aizliegumu notika 1957. gadā, kad tā dalībnieki sarīkoja tomātu bēru parodiju ar visu zārku un bēru gājienu. Pēc 1957. gada vietējā pašvaldība nolēma samierināties, ieviesa dažus noteikumus un pieņēma dīvaino tradīciju. Lai arī galvenā uzmanība ir pievērsta tomātiem, galīgo kauju ievada vesela svinību nedēļa. Notiek svētki par godu Bunjolas svētajiem aizbildņiem — Jaunavai Marijai un svētajam Luisam Bertrānam — ar ielu gājieniem, mūziku un uguņošanu līksmā spāņu garā. Lai stiprinātos gaidāmajai kaujai, tās priekšvakarā tiek pasniegta milzu paelja — tradicionālais Valensijas ēdiens, ko gatavo no rīsiem, jūras veltēm, safrāna un olīveļļas. Mūsdienās šajos bezrūpīgajos svētkos ir zināma kārtība. Organizatori pat likuši izaudzēt īpašu neēdamu tomātu šķirni, kas domāta tikai šim ikgadējam notikumam. Svinības sākas ap 10 no rīta, kad dalībnieki sacenšas, lai tiktu pie šķiņķa, kas piestiprināts ieziepēta staba galā. Skatītāji aplaista cilvēkus, kas rāpjas stabā, ar ūdens strūklām, kā arī dzied un dejo ielās. Kad baznīcas zvani ieskandina pusdienlaiku, pilsētā iebrauc kravas auto, pilni ar tomātiem, un tos pavada aizvien skaļāki saucieni „to-ma-te, to-ma-te!” Pēc tam, līdz ar ūdenslielgabala šāvienu sākas pats svarīgākais notikums. Cilvēki samīca un enerģiskos uzbrukumos met tomātus citiem dalībniekiem. Tāli metieni, tiešā tēmējuma ofensīva vai vidēja tāluma āķa metieni — lai kāda būtu jūsu tehnika, kaujas beigās jūs izskatīsities (un jutīsities) pavisam citādi. Teju stundu vēlāk tomātos izmirkuši bombardētāji ir palikuši staignas salsas jūrā, kas pārklāj ielas un kur grūti atrast jebko, kas līdzinātos tomātam. Otrs lielgabala šāviens signalizē kaujas beigas. |